Liga Lapinska traduzioni lettone

Benvenuti

Liga Lapinska traduzioni lettone

Liga Lapinska traduzioni lettone

La poetessa, pittrice, traduttrice, Liga Lapinska, ha tradotto in lettone alcune poesie di Bruno Mancini

1.Quando sarò pensiero
Kad es būšu doma

Kad es būšu doma
vīziju skropstās,
apvāršņu dzīlēs,
pāri manu seno rakstu stēlām
vai arī
laiks,kurā es būšu dzīve
slēgtā tumsā, ilgiem un rūgtiem skatieniem
meklēs mazliet manas skumjas
protams vai iespējams
dienā,kad būšu atmiņa
šķetinot veco,visādo
draugu mudžekli
manas trakās,liktenīgās vēstis.

Nevaru,gribu
kad es būšu doma
kad es būšu doma
liegi savīta
vienotu roku sarauta
svētlaimes skrandās
tavu pārliecību epigrammām
Nevaru,gribu
laiks,kurā es būšu dzīve,
laiks,kurā es būšu dzīve
aizmaskots maigums
vai arī uzšķiļ parādības
mafijas tipa skaujās
zem tava vulkāna versmes
izdzist

Nevaru,gribu
dienā,kad būšu atmiņa,
dienā,kad būšu atmiņa
viendien gribu
veselu
no pirmās līdz pēdējai minūtei
no pirmā līdz pēdējam mirklim
no pirmā līdz pēdējam smaidam
no pirmā līdz pēdējam tavam skūpstam.

 

2.Agli angoli degli occhi
Acu kaktiņos

Acu kaktiņos
Zem slinkām vīpsnām
gars darina
nostalģiju.

Jo vairāk runā
laiku pa laikam sevī
sevī gadsimti.

Un vienmēr,kā jau vienmēr
mainās.

Ja ne tagad,
Garā.
Doma dzimst noteikta
un varu atkal kustēt
apkārt
jūtot vecu,bezjēgas noteiktību.

 

3.Brulichio di tante palline
Noņirb lērums krellīšu

Noņirb lērums krellīšu
nejaušā sviedienā,kopā,pret zemi.
Kā tu uzrunā mani?
Šis zieds,kas dzīvo vienu nakti
ik pa divdesmit gadiem.
Kā tu uzrunā mani?
Atceries mani kaut kādi
šai stundā,šai stundā
reibstoša āda
kā es pats,vēl
iesviķojot džinu
tukša kausa sīka kopija
un liela roka
virzās pie krūtīm,
tad kakla.
Pagriezies.
Samilzis mūris
vēršas par pūku
Nostaļģija
stiprā sniegputenī
kas saplosa kokus.
Kā tu uzrunā mani?
tik ilga tava jaunavība
paņemta divās stundās
atsperu gultā.
Noņirb lērums krellīšu
Nejaušā sviedienā,kopā,pret zemi.

 

4.SEGNI
ZĪMES

Atgriez man dažas ilgas un kļūdas
Tā,virs sapņu ūdeņiem.

Kāds sitas,lai iekļūtu
liesmās.

Sadrūp stāvus,
kaisoties pa zemēm,
mazu ieliņu,graustu pilnām
un ar dīķiem,ar bērziem.
‘’Bērni noliecas,lasot smiltis’’.
Šaipus,
Padodoties.

Kas cits ir sviedri,
kas cits ir zemūdens dzīles.

Sist viļņus,lai veidotu
riņķus.

Mēs neesam te kopā
gar Sēnu,
-kalnos virs pūļa
pie Temzas
-skumju gados-
Pašu sejās.

Nodzēsta dakts,
Trīsoša dziesma.

 

5) Dunque, tu esisti anche!

Non ho più niente da scoprire.
Dovrò farmene una ragione.
Mondo blasfemo mi scippa placido lusso dell’ignoto.
Crudele scossa,
sicuro, non l’ho chiesta.

Ignazia.

Sosterò stanotte per dove voglio
e troverò sotto mani ficcate di traverso
tra barre di panchina sgangherata
il foglio bicolore,
non solo bianco e nero,
accartocciato intorno all’ultima violenta apparizione.

 

5) Dunque ti esisti anche
Tomēr,tu eksistē vēl!

Nav vairs nekā,ko atklāt.
Man jāapstādina prāts.
Apzīmogota pasaule rāmi bēg nezināmā spozmē.
Nežēlīgs grūdiens.
Zinu,ka negribēts.

Ignācija.

Šonakt atbalstīšos,kur gribēšu
un atradīšu zem šķērsu izplestām rokām,
starp skabargainiem soliņa dēļiem
divkrāsu lapu.
Ne tikai baltu un melnu,
kas saritinās ap pēdējo parādību,kas laužas ar varu.

 

6) Giovane Apaches-

Scriverò di te innocente – giovane Apaches –
dalla lunga chioma di grappoli
di grappoli d’uva rossigna,
tra le fiamme dei tronchi
dei tronchi ardenti sfavillanti
una notte di cielo deserto,
deserto, nel cuore del deserto.

Penserò alla tua malinconia – giovane Apaches –
d’attesa e di passioni con occhi memorie
memorie affastellate,
sopra i fumi dei tronchi
dei tronchi assopiti
nelle notti di cielo deserto,
deserto, come il cuore del deserto.

Amerò gli sguardi squillanti – giovane Apaches –
per la felice follia di silenziosi sorrisi
sorrisi all’ombra di tante chimere,
dentro ai profumi dei tronchi
dei tronchi spenti dalla mia ombra
ogni notte di cielo deserto,
deserta, più del cuore del deserto.
Scrivero di te innocente

6) Giovane Apaches
Jaunā apašu meita,

Rakstīšu par tevi,nevainīgā,jaunā apašu meita,
par garo ķekaru virkni
sārteno vīnogu ķekaru
starp liesmojošiem baļkīem,
baļķiem degošiem,brūkošiem
kā tukšuma debesu nakts,
tukšums,sirdī tukšums.
Domāšu par tavām skumjām,jaunā apašu meita,
par gaidām un kaislībām atmiņu acīs
atmiņām žilbinošām
pār baļķu dūmiem
baļķu pārogļotu
tukšuma debesu naktī
tukšuma,kā sirds tukša.
Mīlēšu mirdzošos skatienus,jaunā apašu meita.
smaidu klusi laimes trakumam
kas tumsā vīd starp daudzām himērām
iekšpusbaļķu smaržā
ēnas izdzēstu baļķu
katru tukšuma debesu nakti,
tukšumā,vēl tukšāk ka’sirds.

7) Che giunga da lontano

Ancora mi chiama
la voce notturna
vagante
tra le mie chiese infrante:
”Stanotte ti ho sognato.”

Un palpito?
Un eccesso?
Un rombo d’Amazzone giammai delusa?

Non basta un sortilegio a
a carpire
dalle parole astratte i
i movimenti i suoni i turbamenti, gli
gli sguardi gl’impeti gli odori, la
la scena illuminata dal sole o dalla luna.

Non basta un incantesimo per
per darmi accesso
all’antro labirinto del
del cuore di una donna.
A questo pensa il sonno.

“Stamane ti ho sognata:
le coccole nel mare – profondo –
che poi risucchia il pescatore appassionato”.

“Stamane ti ho sognata:
le coccole nel mare – placido –
simile a bimbo che venga da lontano”.

7) Che giunga da lontano
Pārsūtītās vēstules beigas

Atkal mani sauc
naksnīga balss
klejojošastarp manām svētnīcām,nezūdoša;
Šonakt es tevi sapņoju.
Pieskāriens?
Pārsteigums?
Jau noskumušas Amazones plūsma
Nepietiek ar liktenīgu atklāsmi
abstraktiem vārdiem
un kustībām un skaņām un traucēkļiem un
un skatieniem un trauksmēm un aromiem un
saules,mēness apgaismotu skatuvi.
Nepietiek noburt,lai
lai atvērtos ieeja
tukšajā labirintā,
tukšaja’,kādas sievietes sirds.
Par to jādomā sapnī.
Šonakt tevi sapņoju:
Jūras kruzuļi-dzelme,
ko pēc tam centīgi zvejnieki izvelk.
Šonakt es tevi sapņoju:
jūras kruzuļi-rāmi,
līdzīgi bērnam,kas atskrien no tāles.
———- Pārsūtītās vēstules beigas ———-

8) Ma dove sei
sgualdrinella regina
delle mie perverse attese?
Il 1740 presenta solo culi sconosciuti.
Il 1470 presenta solo culi conosciuti.
Ti cerco, ti aspetto, ti sfido:
occupami mente e passioni.
Pago pegno.

Lunga è adesso l’onda che
che
che
che bagna i miei piedi nel mese di marzo
e mischia le alghe ai ciottoli,
i ciottoli ai sassi,
i sassi ai granelli di sabbia,
le sabbie alle alghe.
La mia vita alla sua.

Quando sarà assente dai miei sogni
sarà perché
(lo dico?)
sarà perché
(non voglio dirlo)
sarà perché
perché
la nave cargo d’indecenti trasgressioni
svanì nel nulla, silenziosa e
e
e
colma di noia.

8) Ma dove sei
Bet kur tu esi
manu perverso sapņu
plūstošā karaliene?
1740.Rāda vien dibenus nezināmus.
1470.Rāda vien dibenus pazīstamus.
Meklēju tevi,gaidu tevi,aicinu tevi,
pildi manu garu ar kaislībām,
maksāju ķīlu.
Garš tagad ir vakars,kas
kas
kas
kas mazgā manas kājas martā
un skalo sanesās aļģes
oļu sanesās
oļu,kur garneles smiltīs
aļģu smiltīs.
Mana dziīve ir viņējā.
Kad būs klāt manos sapņos
būs tāpēc,ka
(kas teica?)
būs tāpēc,ka
(negribu teikt)
būs tāpēc,ka
tāpēc
Kuģis,smaga nepiedienību krava
izgaro tukšumā,klusā un
un
un
gurduma pārmērā.

9) Eppure tu mi chiederai d’illuderti
tra i petali gialli
di quei cespugli,
sbocciati ieri,
nel bosco delle nebbie dense
un dì rifugio per i tuoi fantasmi.

Eppure tu mi sceglierai Caronte
di quel naviglio a punta gialla
traghetto d’incoerenze,
fermo da ieri,
sul turbine torrente
delle tue antiche trepidazioni.

Eppure tu ti mostrerai distesa
sul tuo divano verde
accanto al fuoco,
smorzato ieri,
per vivere la sfida alle donnine nude
sensuali sul canale novecento.

Eppure tu mi spingerai a rompere la porta
dalla cornice verde
a guardia del tuo letto,
dipinta ieri,
per le tue nuove notti di baldoria.
Ingresso a inviti.

Oppure… tu m’incanterai col tuo dilemma
a penna verde
“Qui tutto o niente”,
scarabocchiato ieri,
sul fronte dello scrigno
dov’è mistero la tua complicità.

Il tuo destino è detto.
Il mio destino è udirlo.

2.Eppure ti mi…
Vai tad tu man prasīsi pārsteigt tevi
starp dzeltenām ziedlapām
šajos krūmājos,
vakar izraisījās
kāpu miglā,kur
slēptuve taviem spokiem.
Vai tad tu mani izvēlēsies kronētu
Šai kuģojumā uz dzelteno smaili
nesaistīts prāmis,
vakar apstājies
tavu seno trauksmju
mutuļa vidū.
Vai tad tu man rādīsies plaši
uz tava zaļā dīvāna
blakus ugunij
vakar uzplaiksnītai
lai dzīvotu,izaicinājums kailām sievietēm
juteklīgām divdesmitā gadsimta plūsmām.
Vai tad tu mani pastumsi atlauzt vārtus
zaļajā rāmī
kur skats uz tavu gultu,
vakar uzgleznotu
tavās jaunajās ķekatu nsktīs
ieeja uzlūgtajiem.
Vai tad tu mani saistīsi savā dilemmā
ar zaļu pildspalvu;
”’Šeit ir viss vai nekas”,
vakar iegravēts
goda vietā.
Kur ir tavs daudzveidības noslēpums
Tavs liktenis ir to pateikt
Mans liktenis ir to klausīties.
———- Pārsūtītās vēstules beigas ———-

Hits: 5